Noslēdzies pirmais posms Rīgas sabiedriskā transporta maršrutu tīkla reformas pētījumā – definēts teorētiskais ietvars un analizēta starptautiskā labā prakse
Pētījums ir pirmais solis ceļā uz mūsdienīgu, datos balstītu sabiedriskā transporta sistēmu, kas nodrošinās ērtāku, ātrāku un videi draudzīgāku pārvietošanos Rīgā. Noslēgusies pirmā fāze – literatūras un labās prakses analīze –, kuras rezultātā izstrādāts teorētiskais ietvars un definēti kvalitātes kritēriji turpmākai Rīgas maršrutu tīkla izvērtēšanai.
Teorētiskais ietvars un maršrutu tipoloģija
Pamatojoties uz teorētiskajiem principiem un citu pilsētu pieredzi, sabiedriskā transporta sistēmas ilgtspēju nosaka pārvaldības struktūra un izmaksu efektivitāte, savukārt lietotāju pieredzi veido pieejamība, uzticamība un precizitāte, konkurētspējīgs brauciena laiks, pārdomāti un atbilstoši kustības intervāli, ērta pārsēšanās, pakalpojuma daudzveidība, transportlīdzekļu kapacitāte un drošība. Šo kritēriju kopums apkopots visaptverošā maršrutu tipoloģijā, kur katram maršrutu veidam – maģistrālajiem, pievedošajiem, ekspress, lokālajiem un lokveida – raksturota tā loma kopējā tīklā, kustības biežums, ieteicamā transportlīdzekļa kapacitāte, vidējais attālums starp pieturām, kā arī pakalpojuma veids – fiksēts vai elastīgs.
Maģistrālajos koridoros ieteicams nodrošināt augstas ietilpības transportlīdzekļus, piemēram, tramvajus vai savienotos autobusus – ar kustības intervālu, kas nepārsniedz astoņas minūtes, un vidējo attālumu starp pieturām ap 400–450 metriem. Šajos maršrutos būtiska ir arī zemo grīdu transportlīdzekļu pieejamība un luksoforu prioritāte, kas ne tikai ļauj samazināt brauciena laiku, bet arī uzlabo piekļuvi dažādām sabiedrības grupām. Pievedošie maršruti savieno apkaimes ar galvenajiem pārsēšanās punktiem un maģistrālajiem koridoriem – šeit ieteicamais intervāls ir līdz piecpadsmit minūtēm, ar pieturu attālumu 500–750 metru robežās. Lokālajos savienojumos, kur apdzīvotības blīvums ir zemāks, paredzēti vismaz divi reisi stundā vai elastīgi “pēc pieprasījuma” risinājumi, savukārt pieturu tīkls var būt blīvāks, aptuveni 300–500 metru attālumā, lai nodrošinātu sasniedzamību arī mazāk apdzīvotās vietās.
Labās prakses analīze
Labās prakses analīzei tika izvēlēti divi pilsētu piemēri – Gēteborga (Zviedrijā) un Krakova (Polijā). Šīs pilsētas izvēlētas, balstoties uz vairākiem salīdzināmiem rādītājiem, piemēram, iedzīvotāju skaitu, maršrutu tīkla struktūru un ģeogrāfisko izvietojumu, tostarp to, ka arī tajās, līdzīgi kā Rīgā, pilsētas telpu šķērso upe. Vienlaikus pilsētas pārstāv atšķirīgus vēsturiskās attīstības kontekstus, kas ļauj izvērtēt dažādu pieeju efektivitāti.
Gēteborgas pieredze liecina, ka tramvaju koridoru modernizācija ļāvusi nodrošināt 92% reisu pienākšanu laikā, paaugstinot lietotāju uzticēšanos transporta kustības grafikam. Savukārt Krakovā, ieviešot 7–10 minūšu intervālus maģistrālajos tramvaju koridoros un skaidru pārsēšanās loģiku, novērots pieaugums sabiedriskā transporta lietotāju īpatsvarā. Abos gadījumos atslēgas faktors bija skaidra maršrutu hierarhija un uzticams, biežs pakalpojums galvenajos pārvietošanās virzienos.
Rīgas konteksts
Šie secinājumi ir īpaši nozīmīgi arī Rīgas kontekstā, kur pašreizējais sabiedriskā transporta tīkls veidots no 58 % radiālajiem maršrutiem, kas savieno centru ar apkaimēm, 19 % diametrālajiem maršrutiem, kuri šķērso centru, savienojot galapunktus ārpus tā, un 23 % perifēro maršrutu starp teritorijām, kas neietver pilsētas centru. Šādā kontekstā pētījuma pirmajā fāzē apkopotā pieredze un teorētiskais ietvars sniedz pamatu, lai turpmāk varētu veikt datos un praksē balstītu esošā tīkla izvērtējumu, kā arī pamatotu reformas scenāriju izstrādi.
Pētījums, kas uzsākts 2025. gada aprīlī, ilgs četrpadsmit mēnešus un tā rezultāti kalpos kā pamats sabiedriskā transporta reformas rīcības plānam. Pētījumu īsteno SIA Grupa93 un WSP Sverige AB, pasūtītājs – Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments
