Rīgas vieta ceļā starp Roterdamu un Londonu, Parīzi pieminot

Slejas iespaidu mozaīku nosaka jūlija negaidītā piepildītība ar arhitektūras lietām. Šķiet, ka līdz ar Daugavas kreisā krasta projekta apspriešanu sāk veidoties pilsoniskas sabiedrības pamati arī mūsu galvaspilsētā – KKK (Kreisā Krasta Kustība) arhitekta P.Blūma vadībā apceļo ar velosipēdiem Ķīpsalu un raksta paziņojumus presei un vēstuli Rīgas mēram par savu redzējumu šīs pilsētas daļas nākotnei. Savs viedoklis ir jau „trenētajiem” Mežaparka pareizas attīstības aizstāvjiem. Kā vienmēr ir bauda saņemt e-pastā S.Gravas labi argumentētos un dzīves gudrības piesātinātos komentārus – tajos akcentēta funkcionālās analīzes un kritēriju skaidrības lielākas klātbūtnes nepieciešamība projektā. Līdzīgi kā S.Grava piecos punktos savu viedokli strukturējusi arī kolēģe Z.Gaile – šoreiz tas ir izteikti kritisks daudzām Daugavas kreisā krasta attīstības nostādnēm. Par dažiem punktiem, man šķiet, būtu vērts pastrīdēties! Bet sabiedrības interese ir atzīstama, projektā ir virkne pārdomājamu un attīstāmu lietu un IR loģiski publisko apspriešanu turpināt vismaz līdz septembra sākumam.

Tikpat azartiski kā par Daugavas kreisā krasta plānoto apbūvi norisinās arī strīdiņš par jau trīs gadu desmitus esošu un pašu druknāko elementu Daugavas labajā krastā – Zemkopības ministrijas ēku – un tās turpmāko likteni. Arī šeit KM un J.Dambja vadītā VKPAI pagarina sabiedrisko apspriešanu.

Lai šai pašmāju sarunai piešķirtu attālāku skatupunktu, Rīgā 17.jūlijā ieradās Rems Kolhāss un atrādīja ministrei H.Demakovai un pasūtītājiem savu ieceri Andrejsalas modernās mākslas muzejam. Mēs vienojāmies, ka 28.jūlija rītā viņa birojā Roterdamā vēlreiz salīdzināsim mūsu Daugavas kreisā krasta vīziju ar OMA (R.Kolhāsa birojs) „darbošanos” labā krasta attīstībai abpus Ziemeļu šķērsojumam.

Nākamajā dienā pēc izteikti radošā Rema Kolhāsa ierodas strikti ierēdnieciskais arhitekts, UNESCO pasaules mantojuma centra vadītājs Frančesko Bandarini, pamatīgi nokritizē visu, kas augsts un ambiciozs, un brīnās, ka vēl neesam sākuši nojaukt Zemkopības ministrijas ēku. Kompensācijai viņš saņem dzeltenu T-kreklu ar uzrakstu „architect against demolation” un attēlu, kurā meitene mīļi apskāvusi iepriekš minēto būvi. Tādējādi viņš saņem arī nepārprotamu signālu, ka Rīgai var būt un ir savs no UNESCO atšķirīgs viedoklis par teritoriju attīstību un atsevišķu ēku likteni, un ka šeit veidojas līdzi domājoša sabiedrība.

Roterdama, 28.07.06.

OMA nevar atstāt vienaldzīgu tieši tāpēc, ka šī ir īstas kvalitātes arhitektūras fabrika, kurā strādā 115 radoši cilvēki, kur dienā vidēji tiek saņemti ap tūkstoš dažādu pieprasījumu un top miljardu un miljonu projekti Pekinai, Dubaijai, Londonai, Sanktpēterburgai, Kopenhāgenai… un Rīgai. Par pēdējo ir tāds pats lepnums kā 80-to gadu beigās, ieraugot Birkerta skices nacionālai bibliotēkai.

Varam būt mierīgi – abi Rīgas projekti top uz rūpīgas analīzes bāzes, ir variantu maketi, šaubas un diskusijas. Mēs runājam un meklējam argumentus Andrejsalas un Ķīpsalas ziemeļdaļu arhitektoniskajai nākotnei, veidolam un iespējamai funkcijai. Kad diena ir pusē, ir vēl vien stabila atziņa – viens no pasaules vadošajiem birojiem rūpīgi ieklausās mūsu viedoklī, ir toleranti un elastīgi ar savu radošo darbu iepretim mūsu arhitektu veikumam. Nekādas arogances vai ātro spriedumu – viss noris nedaudz atšķirīgi no mūsu projektu vērtēšanas prakses un tās atspoguļojuma presē.

Londona, tās pašas dienas vakars

Haidparka slavenajā Serpentīna galerijā sešos vakarā sākas 24 stundu intelektuālu sarunu maratons, kura sakarā pieskaršos šī pasākuma dažiem arhitektoniskiem aspektiem. Vispirms šī gada pasākuma centrālā persona ir Rems Kolhāss – viņš ir kārtējā vienas vasaras arhitektūras brīnuma – paviljona – autors un arī sarunu vadītājs. Sarunas, kurās piedalās rakstnieki, filozofi, mākslinieki, kritiķi, augsta ranga vadītāji un arhitekti, protams, akcentē Londonas pilsētvides tēmu. Helēnai Demokovai un man ar pavadoņiem laimējās – šajā vakarā Kolhāsa viesi ir Zaha Hadida un Čārlzs Dženkss, arī filmu dizainers Kenets Adams, mūzikas un mākslas ideologs Braiens Ino, rakstnieks Hanifs Kureiši.

Secinājums viens – bija bauda dzirdēt tik domu un iejūtības pilnu vērtējumu Londonai šodienas modernās arhitektūras laboratorijā un metropolei. Izrādās, šie lielie ļaudis mīl Londonu tās trakajā mainībā, aug un mācās paši līdz ar šo pilsētu, kļūdās un šaubās, ļaujas drosmīgiem eksperimentiem. Līdz zināmai robežai plāno šo pilsētu un reizēm ļauj tai augt savā dabiskumā, bez emocijām secina, ka Londona ir noteiktas ekonomiskas politikas blakus produkts, ka tā patiesībā nemaz nav pārāk nopietna pilsēta… Man ir cerība, ka esam ceļā uz nekad nebeidzamām sarunām par Rīgu. Ar mīlestību pret pilsētu un savstarpēju toleranci.

Publicēts žurnālā „Latvijas Architektūra”, (66)/2006

0 Patīk
1284 Skatīts

Komentāri slēgti.

Mainīt burtu lielumu
Kontrasts