Apbūves aizsardzības teritorija „VEF”* atrodas Teikas apkaimes dienvidrietumu stūrī, teritorijā pie dzelzceļa starp Gaisa un Zemitāna tiltu. Teritorija ietver izcilu 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma ķieģeļu arhitektūrā veidotu rūpniecības ēku ansambli. VEF rūpnieciskās apbūves ansambļa teritorijas attīstība aizsākās 19. gadsimta nogalē, kad šeit tika uzceltas rūpnīcas „Union” ēkas elektrotehnikas ražošanai – 1896. gadā tika uzbūvēta rūpnīcas vadības ēka, pakāpeniski līdz Pirmajam pasaules karam – vēl četri ražošanas korpusi. Pirmā pasaules kara laikā rūpnīca tika evakuēta uz Krieviju, bet pēc kara 1927. gadā uz rūpnīcas telpām tika pārceltas Aleksandra Tīpaiņa izveidotās un vadītās Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas, kas nodarbojās ar sakaru līniju, pasta piederumu, telefona aparātu, radioaparātu un citu tamlīdzīgu iekārtu ražošanu. 1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku jeb VEF. Uzņēmums veiksmīgi darbojās līdz Otrajam pasaules karam, pakāpeniski kļūstot par lielāko elektrotehnisko uzņēmumu Baltijā ar vērienīgu ražošanas profilu.
Četrām ēkām kompleksā ir piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
Veicot būvniecību VEF rūpnieciskās apbūves aizsardzības teritorijā, tostarp esošo ēku, ielu un citu būvju pārbūvi, arī teritorijas labiekārtošanu un apstādījumu veidošanu, saskaņā ar Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem saglabā šādas kultūrvēsturiskas vērtības:
1) saglabā apbūves plānojuma struktūru ar 19.–20. gadsimta ķieģeļu arhitektūras industriālo ēku grupu un iekšpagalmu organizāciju ar parku kvartāla centrālajā daļā;
2) veido jaunu teritorijas apstādījumu raksturu, paplašinot esošos apstādījumus;
3) saglabā esošos pilsētbūvnieciskos akcentus (pilsētvidē dominējošās būves, kuru augstums un apjoms atšķiras no iedibinātās apbūves, to daļas vai būvju grupas);
4) saglabā vēsturiskās industriālā mantojuma ēkas ar to raksturīgajiem apjomiem un tehniskajiem, arhitektoniskajiem un būvnieciskajiem risinājumiem, īpaši šo ēku pret publisko ārtelpu vērstos apjomus;
5) arhitektūras pieminekļiem un ēkām, kam vēlams piešķirt arhitektūras pieminekļa statusu, kā arī ēkām, kuras pieļaujams pārbūvēt vai atjaunot, aizliegts nomainīt sākotnējos logus ar vienkāršotiem un asimetriskiem plastikāta logiem. Saglabājams vēsturiskais logu dalījums, pielietojot augstvērtīgu un pēc iespējas autentisku materiālu, rekonstruējot autentiskās detaļas;
6) jaunu būvniecību un esošo ēku pārbūvi veic tā, lai tās iekļautos bijušās rūpnieciskās teritorijas vidē, ņemot vērā vides mērogu, kompozīcijas principus, arhitektonisko detalizāciju, fasāžu ritmu, dominējošos apdares materiālus un detaļas, kā arī vizuālo saikni ar blakus esošo pilsētvidi;
7) maksimālais apbūves blīvums ir 50%;
8) minimālais brīvās zaļās teritorijas rādītājs ir 10%.
* Informācija sagatavota, izmantojot Rīgas kultūrvēsturisko teritoriju tematiskā plānojuma Paskaidrojuma rakstu, kura sagatavošanā izmantota “Rīgas apbūves aizsardzības un pilsētbūvniecības pieminekļu teritoriju izpēte” (SIA „Arhitektoniskās izpētes grupa”, 2008), “Rīgas kultūrvēsturisko teritoriju ārpus Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas izpēte” (SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”, 2014) un interneta vietne www.apkaimes.lv.
