Apbūves aizsardzības teritorija „Vecāķi”* atrodas Vecāķu apkaimē un ietver kvartālus starp Rīgas līča piekrastes mežu joslu un dzelzceļa līniju Rīga – Skulte.
Teritorijas vērtība ir no 20. gadsimta sākuma līdz 1940. gadiem celto vienstāva vai divstāvu vasaras dzīvojamo koka ēku apbūve. Ēkām ir tipiska kūrorta zonas apbūves arhitektūra – ēkas ar tornīšiem, verandām, izbūvētiem mansardiem, balkoniem, terasēm.
Jau kopš 17. gadsimta Vecāķi ir zināmi kā zvejniekciems. Par atpūtas un peldu vietu Vecāķi sāka veidoties 19. gadsimtā, kad pēc Vecmīlgrāvja rūpnieka Augusta Dombrovska iniciatīvas valstij piederošajā Vecāķu mežā sāka piešķirt gruntsgabalus nomā uz 99 gadiem jūrmalai tik raksturīgo koka ēku celtniecībai. Līdz Pirmajam pasaules karam Vecāķos bija jau ap 100 vasarnīcu, taču kara laikā Vecāķu apbūve tika stipri papostīta. Jauns Vecāķu uzplaukuma vilnis sākās 20. gadsimta 30. gados līdz ar satiksmes iespēju uzlabošanos: 1934. gadā vienīgo satiksmes līdzekli – upju tvaikoni papildināja vilciens dzelzceļa līnijā Rīga – Vecāķi. Drīz pēc dzelzceļa atklāšanas tika izbūvēta arī asfaltēta šoseja, tagad zināma kā Vecāķu prospekts, kas nodrošināja autobusu satiksmi no Rīgas. Vecāķi 20. gadsimta 30. gados kļuva par iecienītu apmešanās vietu latviešu inteliģencei.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās liela daļa vēsturisko būvju un regulārais ielu tīkls, vēl ir nolasāms vēsturiskais gruntsgabalu iedalījums un brīvais būvju izvietošanas princips.
Veicot būvniecību apbūves aizsardzības teritorijā “Vecāķi”, tostarp esošo ēku, ielu un citu būvju pārbūvi, arī teritorijas labiekārtošanu un apstādījumu veidošanu, saskaņā ar Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem saglabā šādas kultūrvēsturiskas vērtības:
1) vēsturisko ielu tīklu;
2) apbūves mērogu un raksturu, ko veido mazstāvu dzīvojamā apbūve ar piejūras kūrortam raksturīgiem arhitektūras elementiem – verandām, terasēm, balkoniem, tornīšiem;
3) savstarpēji samērīgus apbūves apjomus un izkārtojumu, ievērojot noteiktu apbūves blīvumu atkarībā no zemes vienības lieluma;
4) raksturīgo zemes vienību dalījumu un lielumu, kura saglabāšanai minimālā jaunveidojamas zemes vienības platība ir noteikta 1200 m2;
5) vēsturiskos žogus un vārtus;
6) apbūves izvietojumu atbilstoši teritorijā iedibinātajiem principiem, bez noteiktas būvlaides, ievērojot ēku fasāžu orientāciju attiecībā pret ielām un maksimāli saglabājot vērtīgos kokus un dabisko zemsedzi;
7) priežu meža ainavu un dabīgo zemsedzi.
* Informācija sagatavota, izmantojot Rīgas kultūrvēsturisko teritoriju tematiskā plānojuma Paskaidrojuma rakstu, kura sagatavošanā izmantota “Rīgas apbūves aizsardzības un pilsētbūvniecības pieminekļu teritoriju izpēte” (SIA „Arhitektoniskās izpētes grupa”, 2008), “Rīgas kultūrvēsturisko teritoriju ārpus Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas izpēte” (SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”, 2014) un interneta vietne www.apkaimes.lv.
